Tobit
10:1 Bet Tobits, viņa tēvs, skaitīja katru dienu un ceļojuma dienas
bija beidzies, un tie nenāca,
10:2 Tad Tobits sacīja: Vai viņi ir aizturēti? vai Gabaels ir miris, un nav
vīrietim dot viņam naudu?
10:3 Tāpēc viņš ļoti nožēloja.
10:4 Tad viņa sieva viņam sacīja: Mans dēls ir miris, jo viņš paliek ilgi. un
viņa sāka viņu vaimanāt un sacīja:
10:5 Tagad man nerūp, mans dēls, jo esmu tevi atlaidis, gaisma
manas acis.
10:6 Tam Tobits sacīja: klusē, nerūpējies, jo viņš ir drošībā.
10:7 Bet viņa sacīja: Turies klusu un nepiemāni mani! mans dēls ir miris. Un
viņa katru dienu gāja pa ceļu, pa kuru viņi gāja, un neēda gaļu
dienā un nebeidza visas naktis žēlot savu dēlu Tobiasu,
līdz beidzās četrpadsmit kāzu dienas, kas Ragelam bija
zvērēja, ka viņam tur jāpavada. Tad Tobiass sacīja Raguelam: Atlaid mani!
jo mans tēvs un mana māte vairs neskatās, lai mani redzētu.
10:8 Bet viņa sievastēvs viņam sacīja: Paliec pie manis, es sūtīšu pie manis
tavs tēvs, un tie viņam paziņos, kā tev klājas.
10:9 Bet Tobiass sacīja: Nē; bet ļauj man iet pie tēva.
10:10 Tad Raguels cēlās un iedeva viņam savu sievu Sāru un pusi no sava īpašuma,
kalpi, lopi un nauda:
10:11 Un Viņš tos svētīja un atlaida, sacīdams: Debesu Dievs dod!
jums laimīgs ceļojums, mani bērni.
10:12 Un viņš sacīja savai meitai: Godini savu tēvu un vīramāti!
kas tagad ir tavi vecāki, lai es dzirdētu labas ziņas par tevi. Un viņš
noskūpstīja viņu. Edna arī sacīja Tobiasam: Debesu Kungs atdod tevi!
mans dārgais brāli, un dod, lai es varētu redzēt tavus savas meitas bērnus
Sāra pirms nāves, lai es varētu priecāties Tā Kunga priekšā, redzi, es apņemos
mana meita tev ar īpašu uzticību; kur ir, nelūdz viņu
ļaunums.