Nehemija
2:1 Un notika nisana mēnesī, divdesmitajā gadā
Ķēniņš Artakserkss, šis vīns bija pirms viņa, un es paņēmu vīnu,
un iedeva to ķēniņam. Tagad es agrāk nebiju bijis skumjš par viņu
klātbūtne.
2:2 Tāpēc ķēniņš man sacīja: Kāpēc tavs vaigs ir skumjš, redzot tevi
māksla nav slima? tas nav nekas cits kā sirds skumjas. Tad man bija ļoti
ļoti bail,
2:3 Un sacīja ķēniņam: Lai ķēniņš dzīvo mūžīgi
vaigs ir skumjš, kad pilsēta, manu tēvu kapu vieta,
ir atkritums, un tā vārti ir uguns sagrauzti?
2:4 Tad ķēniņš man sacīja: Ko tu prasi? Tāpēc es lūdzu
debesu Dievam.
2:5 Un es sacīju ķēniņam: ja tas patīk ķēniņam un ja tavam kalpam patīk
atradu žēlastību tavās acīs, ka tu mani sūtīsi uz Jūdu, uz
manu tēvu kapu pilsētu, lai es to uzceltu.
2:6 Un ķēniņš man sacīja: (arī karaliene sēdēja pie viņa): Cik ilgi?
vai būs tavs ceļojums? un kad tu atgriezīsies? Tāpēc karalim tas patika
atsūtīt mani; un es viņam noteicu laiku.
2:7 Un es teicu ķēniņam: Ja ķēniņam patīk, lai tiek vēstules
iedeva mani pārvaldniekiem aiz upes, lai tie mani pārvedīs
līdz es nonākšu Jūdā;
2:8 Un vēstuli Asafam, ķēniņa meža sargam, lai viņš varētu
dod man kokmateriālus, lai izgatavotu sijas pils vārtiem, kas
kas pieder pie mājas un pilsētas mūra, un priekš
māja, kurā es ieiešu. Un karalis man piešķīra, saskaņā ar
mana Dieva labā roka pār mani.
2:9 Tad es nonācu pie pārvaldniekiem aiz upes un atdevu viņiem ķēniņa naudu
vēstules. Tagad ķēniņš bija nosūtījis karaspēka kapteiņus un jātniekus
es.
2:10 Kad to dzirdēja horonietis Sanbalats un kalps Tobija, amonietis
par to viņus ārkārtīgi apbēdināja, ka bija atnācis cilvēks, kas to meklēt
Izraēla bērnu labklājība.
2:11 Es nonācu Jeruzālemē un tur biju trīs dienas.
2:12 Un es cēlos naktī, es un daži vīri ar mani; nedz man neko neteica
cilvēks, ko mans Dievs bija ielicis manā sirdī darīt Jeruzalemē, tā arī nebija
ir kāds zvērs ar mani, izņemot zvēru, uz kura es jāju.
2:13 Un es izgāju naktī pa ielejas vārtiem, pat pirms
pūķa aku un mēslu ostu un apskatīja Jeruzalemes mūrus,
kas tika salauzti, un to vārti tika iznīcināti ar uguni.
2:14 Tad es devos uz avota vārtiem un pie ķēniņa dīķa, bet
zem manis esošajam zvēram nebija vietas, kur paiet garām.
2:15 Tad es uzgāju naktī pie strauta un apskatīju mūri, un
pagriezās atpakaļ un iegāja pa ielejas vārtiem un tā atgriezās.
2:16 Un valdnieki nezināja, kur es gāju un ko es daru; arī man tā nebija
tomēr stāstīja to ne jūdiem, ne priesteriem, ne muižniekiem, ne arī
valdniekiem, ne arī pārējiem, kas darīja darbu.
2:17 Tad es tiem sacīju: jūs redzat, kādās bēdās mēs esam, kā Jeruzāleme
guļ izpostīts, un tās vārti deg ugunī. Nāciet un ļaujiet!
mēs uzcelsim Jeruzālemes mūri, lai mēs vairs nebūtu par kaunu.
2:18 Tad es viņiem stāstīju par sava Dieva roku, kas bija laba pār mani; kā arī
ķēniņa vārdi, ko viņš man bija runājis. Un viņi sacīja: Celīsimies
izveidot un būvēt. Tāpēc viņi stiprināja savas rokas šim labajam darbam.
2:19 Bet kad horonietis Sanbalats un amonietis Tobija, kalps,
un arābs Gešems, to dzirdējuši, mūs smējās un nicināja
mums un sacīja: Kas tas ir, ko jūs darāt? vai jūs sacelsities pret
karalis?
2:20 Tad es viņiem atbildēju un sacīju: Debesu Dievs, viņš to gribēs
uzplaukt mums; tāpēc mēs, Viņa kalpi, celsimies un celsim, bet jums ir
Jeruzalemē nav ne daļas, ne tiesības, ne memoriāla.