Darbs 37:1 No tā arī mana sirds nodreb un tiek izkustināta no savas vietas. 37:2 Uzmanīgi klausieties viņa balss troksni un skaņu, kas no tās iziet viņa mute. 37:3 Viņš virza to zem debesīm un savu zibeni līdz galam no zemes. 37:4 Pēc tam balss rūc, viņš dārd ar savu balsi izcilība; un viņš tos nepaliks, kad viņa balss tiks dzirdēta. 37:5 Dievs brīnišķīgi dārd ar savu balsi; viņš dara lielas lietas, kas nevaram aptvert. 37:6 Jo viņš saka sniegam: esi uz zemes! tāpat arī mazajiem lietus un viņa spēka lielajam lietum. 37:7 Viņš apzīmogo katra cilvēka roku; lai visi cilvēki zinātu viņa darbu. 37:8 Tad zvēri ieiet bedrēs un paliek savās vietās. 37:9 No dienvidiem nāk viesulis, un no ziemeļiem auksts. 37:10 Ar Dieva elpu tiek dots sals, un ūdeņu platums ir saspiests. 37:11 Arī ar laistīšanu viņš nogurdina biezo mākoni, viņš izklīdina savu spožumu mākonis: 37:12 Un tas ir apgriezts pēc Viņa padomiem, lai viņi to darītu visu, ko Viņš tiem pavēl pasaules virsū virs zemes. 37:13 Viņš liek tai nākt vai nu labošanai, vai savai zemei, vai dēļ žēlastība. 37:14 Uzklausi to, Ījab, apstājies un apsver brīnumdarbus Dieva. 37:15 Vai tu zini, kad Dievs viņus palaida un radīja sava mākoņa gaismu spīdēt? 37:16 Vai tu zini mākoņu līdzsvaru un viņa brīnumdarbus kas ir ideāls zināšanās? 37:17 Kā siltas tavas drēbes, kad viņš nomierina zemi ar dienvidu vēju? 37:18 Vai tu ar viņu esi izklājis debesis, kas ir stipras un kā izkausētas skatoties uz stiklu? 37:19 Māci mums, ko mēs viņam sakām; jo mēs nevaram sakārtot savu runu pēc tumsas iemesls. 37:20 Vai viņam pateiks, ka es runāju? ja cilvēks runā, tad viņš noteikti būs norija. 37:21 Un tagad cilvēki neredz spožo gaismu, kas ir mākoņos, bet gan to vējš pāriet un tos attīra. 37:22 Labs laiks nāk no ziemeļiem: ar Dievu ir briesmīga varenība. 37:23 Pieskaroties Visvarenajam, mēs nevaram viņu atklāt: viņam ir izcils spēks, un tiesā un pārpilnībā taisnībā: viņš nespīdīs. 37:24 Tāpēc cilvēki viņu bīstas; viņš neciena nevienu sirdsgudru.