Darbs
37:1 No tā arī mana sirds nodreb un tiek izkustināta no savas vietas.
37:2 Uzmanīgi klausieties viņa balss troksni un skaņu, kas no tās iziet
viņa mute.
37:3 Viņš virza to zem debesīm un savu zibeni līdz galam
no zemes.
37:4 Pēc tam balss rūc, viņš dārd ar savu balsi
izcilība; un viņš tos nepaliks, kad viņa balss tiks dzirdēta.
37:5 Dievs brīnišķīgi dārd ar savu balsi; viņš dara lielas lietas, kas
nevaram aptvert.
37:6 Jo viņš saka sniegam: esi uz zemes! tāpat arī mazajiem
lietus un viņa spēka lielajam lietum.
37:7 Viņš apzīmogo katra cilvēka roku; lai visi cilvēki zinātu viņa darbu.
37:8 Tad zvēri ieiet bedrēs un paliek savās vietās.
37:9 No dienvidiem nāk viesulis, un no ziemeļiem auksts.
37:10 Ar Dieva elpu tiek dots sals, un ūdeņu platums ir
saspiests.
37:11 Arī ar laistīšanu viņš nogurdina biezo mākoni, viņš izklīdina savu spožumu
mākonis:
37:12 Un tas ir apgriezts pēc Viņa padomiem, lai viņi to darītu
visu, ko Viņš tiem pavēl pasaules virsū virs zemes.
37:13 Viņš liek tai nākt vai nu labošanai, vai savai zemei, vai dēļ
žēlastība.
37:14 Uzklausi to, Ījab, apstājies un apsver brīnumdarbus
Dieva.
37:15 Vai tu zini, kad Dievs viņus palaida un radīja sava mākoņa gaismu
spīdēt?
37:16 Vai tu zini mākoņu līdzsvaru un viņa brīnumdarbus
kas ir ideāls zināšanās?
37:17 Kā siltas tavas drēbes, kad viņš nomierina zemi ar dienvidu vēju?
37:18 Vai tu ar viņu esi izklājis debesis, kas ir stipras un kā izkausētas
skatoties uz stiklu?
37:19 Māci mums, ko mēs viņam sakām; jo mēs nevaram sakārtot savu runu pēc
tumsas iemesls.
37:20 Vai viņam pateiks, ka es runāju? ja cilvēks runā, tad viņš noteikti būs
norija.
37:21 Un tagad cilvēki neredz spožo gaismu, kas ir mākoņos, bet gan to
vējš pāriet un tos attīra.
37:22 Labs laiks nāk no ziemeļiem: ar Dievu ir briesmīga varenība.
37:23 Pieskaroties Visvarenajam, mēs nevaram viņu atklāt: viņam ir izcils spēks,
un tiesā un pārpilnībā taisnībā: viņš nespīdīs.
37:24 Tāpēc cilvēki viņu bīstas; viņš neciena nevienu sirdsgudru.