Darbs 9:1 Tad Ījabs atbildēja un sacīja: 9:2 Es zinu, ka tā ir patiesība, bet kā lai cilvēks būtu taisnīgs Dieva priekšā? 9:3 Ja viņš grib ar viņu strīdēties, viņš nevar viņam atbildēt vienu no tūkstoš. 9:4 Tas ir sirdī gudrs un stiprs spēkā, kas sevi nocietinājis pret viņu, un viņam klājies? 9:5 Kas noceļ kalnus, bet tie nezina, kas tos apgāž savās dusmās. 9:6 Kas satricina zemi un tās stabus drebēt. 9:7 Kas pavēl saulei, bet tā neuzlec; un aizzīmogo zvaigznes. 9:8 Kas vienīgais izplata debesis un staigā pa viļņiem jūra. 9:9 Kas veido Arktūru, Orionu un Plejādas, kā arī telpas dienvidos. 9:10 Kas dara lielas lietas, kas nav zinājušas; jā, un brīnumi bez tā numuru. 9:11 Lūk, viņš iet man garām, un es viņu neredzu; arī viņš iet tālāk, bet es neuztver viņu. 9:12 Lūk, viņš aizved, kas viņam var traucēt? kas viņam sacīs: ko vai ne? 9:13 Ja Dievs neizņem savas dusmas, tad lepnie palīgi noliecas viņu. 9:14 Cik gan mazāk lai es viņam atbildēšu un izvēlos savus vārdus, ar ko spriest viņu? 9:15 Lai gan es būtu taisns, es neatbildētu, bet es to darītu lūgums manam tiesnesim. 9:16 Ja es būtu saucis un viņš man būtu atbildējis; tomēr es neticētu, ka viņš bija uzklausījis manu balsi. 9:17 Jo viņš mani satriec vētra un vairo manas brūces ārpusē cēlonis. 9:18 Viņš neļaus man atvilkt elpu, bet piepilda mani ar rūgtumu. 9:19 Ja es runāju par spēku, lūk, viņš ir stiprs, un, ja par tiesu, kurš to darīs nolikt man laiku lūgties? 9:20 Ja es attaisnoju sevi, mana mute mani nosodīs; ja es sacīšu: es esmu ideāls, tas arī izrādīsies man perverss. 9:21 Kaut arī es būtu pilnīgs, es tomēr nepazītu savu dvēseli, es nicinātu savu dzīvi. 9:22 Tā ir viena lieta, tāpēc es to teicu: Viņš iznīcina pilnīgo un ļaunie. 9:23 Ja posts pēkšņi nogalinās, viņš pasmiesies par tiesas prāvu nevainīgs. 9:24 Zeme ir nodota ļaundaru rokās, viņš aizsedz viņu vaigus to tiesneši; ja nē, kur un kas viņš ir? 9:25 Tagad manas dienas ir ātrākas par postu: tās bēg, neko labu neredz. 9:26 Tie ir pazuduši kā ātrie kuģi, kā ērglis, kas steidzas laupījumu. 9:27 Ja es teikšu: es aizmirsīšu savu sūdzību, es atstāšu savu smagumu un mieriniet sevi: 9:28 Es baidos no visām savām bēdām, es zinu, ka tu mani neturēsi nevainīgs. 9:29 Ja es esmu ļauns, kāpēc tad es veltīgi strādāju? 9:30 Ja es nomazgājos ar sniega ūdeni un netaisu savas rokas nekad tik tīras; 9:31 Bet tu mani iegremdē grāvī, un manas drēbes riebsies es. 9:32 Jo viņš nav tāds vīrs kā es, lai es viņam atbildētu un mēs to darītu sanāk kopā spriedumā. 9:33 Starp mums nav arī neviena dienas vīra, kas varētu uzlikt savu roku pār mums. gan. 9:34 Lai viņš atņem no manis savu zizli un lai viņa bailes mani nebiedē. 9:35 Tad es runātu un nebīstos no viņa; bet ar mani tā nav.