Darbs
9:1 Tad Ījabs atbildēja un sacīja:
9:2 Es zinu, ka tā ir patiesība, bet kā lai cilvēks būtu taisnīgs Dieva priekšā?
9:3 Ja viņš grib ar viņu strīdēties, viņš nevar viņam atbildēt vienu no tūkstoš.
9:4 Tas ir sirdī gudrs un stiprs spēkā, kas sevi nocietinājis
pret viņu, un viņam klājies?
9:5 Kas noceļ kalnus, bet tie nezina, kas tos apgāž
savās dusmās.
9:6 Kas satricina zemi un tās stabus
drebēt.
9:7 Kas pavēl saulei, bet tā neuzlec; un aizzīmogo zvaigznes.
9:8 Kas vienīgais izplata debesis un staigā pa viļņiem
jūra.
9:9 Kas veido Arktūru, Orionu un Plejādas, kā arī telpas
dienvidos.
9:10 Kas dara lielas lietas, kas nav zinājušas; jā, un brīnumi bez tā
numuru.
9:11 Lūk, viņš iet man garām, un es viņu neredzu; arī viņš iet tālāk, bet es
neuztver viņu.
9:12 Lūk, viņš aizved, kas viņam var traucēt? kas viņam sacīs: ko
vai ne?
9:13 Ja Dievs neizņem savas dusmas, tad lepnie palīgi noliecas
viņu.
9:14 Cik gan mazāk lai es viņam atbildēšu un izvēlos savus vārdus, ar ko spriest
viņu?
9:15 Lai gan es būtu taisns, es neatbildētu, bet es to darītu
lūgums manam tiesnesim.
9:16 Ja es būtu saucis un viņš man būtu atbildējis; tomēr es neticētu, ka viņš
bija uzklausījis manu balsi.
9:17 Jo viņš mani satriec vētra un vairo manas brūces ārpusē
cēlonis.
9:18 Viņš neļaus man atvilkt elpu, bet piepilda mani ar rūgtumu.
9:19 Ja es runāju par spēku, lūk, viņš ir stiprs, un, ja par tiesu, kurš to darīs
nolikt man laiku lūgties?
9:20 Ja es attaisnoju sevi, mana mute mani nosodīs; ja es sacīšu: es esmu
ideāls, tas arī izrādīsies man perverss.
9:21 Kaut arī es būtu pilnīgs, es tomēr nepazītu savu dvēseli, es nicinātu savu
dzīvi.
9:22 Tā ir viena lieta, tāpēc es to teicu: Viņš iznīcina pilnīgo un
ļaunie.
9:23 Ja posts pēkšņi nogalinās, viņš pasmiesies par tiesas prāvu
nevainīgs.
9:24 Zeme ir nodota ļaundaru rokās, viņš aizsedz viņu vaigus
to tiesneši; ja nē, kur un kas viņš ir?
9:25 Tagad manas dienas ir ātrākas par postu: tās bēg, neko labu neredz.
9:26 Tie ir pazuduši kā ātrie kuģi, kā ērglis, kas steidzas
laupījumu.
9:27 Ja es teikšu: es aizmirsīšu savu sūdzību, es atstāšu savu smagumu un
mieriniet sevi:
9:28 Es baidos no visām savām bēdām, es zinu, ka tu mani neturēsi
nevainīgs.
9:29 Ja es esmu ļauns, kāpēc tad es veltīgi strādāju?
9:30 Ja es nomazgājos ar sniega ūdeni un netaisu savas rokas nekad tik tīras;
9:31 Bet tu mani iegremdē grāvī, un manas drēbes riebsies
es.
9:32 Jo viņš nav tāds vīrs kā es, lai es viņam atbildētu un mēs to darītu
sanāk kopā spriedumā.
9:33 Starp mums nav arī neviena dienas vīra, kas varētu uzlikt savu roku pār mums.
gan.
9:34 Lai viņš atņem no manis savu zizli un lai viņa bailes mani nebiedē.
9:35 Tad es runātu un nebīstos no viņa; bet ar mani tā nav.