Darbs
7:1 Vai cilvēkam virs zemes nav noteikts laiks? arī nav viņa dienas
kā algotu laiki?
7:2 Kā kalps ļoti ilgojas pēc ēnas un kā algots raugās
par atlīdzību par darbu:
7:3 Tā arī es esmu radīts mēnešiem ilgi, un ir nogurdinošas naktis
iecelts man.
7:4 Kad es guļu, es saku: kad es celšos un nakts būs pagājusi? un es
esmu pilns ar mētāšanos šurpu turpu līdz rītausmai.
7:5 Mana miesa ir ietērpta ar tārpiem un putekļiem; mana āda ir salauzta, un
kļūt riebīgs.
7:6 Manas dienas ir ātrākas par audēju atspolēm, un tās paiet bez cerības.
7:7 Atceries, ka mana dzīvība ir vējš; mana acs labu vairs neredzēs.
7:8 Tā acs, kas mani redzējis, mani vairs neredzēs; tavas acis ir
pār mani, un es neesmu.
7:9 Kā mākonis ir izzudis un pazūd, tā tas, kas nokāpj
kaps vairs necelsies.
7:10 Viņš vairs neatgriezīsies savā namā, un viņa vieta viņu nepazīs
vairāk.
7:11 Tāpēc es neatturēšu savu muti; Es runāšu savās mokās
gars; Es sūdzēšos dvēseles rūgtumā.
7:12 Vai es esmu jūra vai valis, ka tu mani uzraugi?
7:13 Kad es saku: Mana gulta mani iepriecinās, mans dīvāns atvieglos manu sūdzību;
7:14 Tad tu mani biedē ar sapņiem un biedē ar vīzijām.
7:15 Tā ka mana dvēsele labāk izvēlas nožņaugšanu un nāvi nekā manu dzīvību.
7:16 man tas riebjas; Es nedzīvotu vienmēr: ļaujiet man mieru; jo manas dienas ir
iedomība.
7:17 Kas ir cilvēks, ka tu viņu cildini? un tas tev vajadzētu
vai liec viņam savu sirdi?
7:18 Un lai tu viņu apciemo katru rītu un katru rītu viņu pārbaudi
brīdis?
7:19 Cik ilgi tu neatkāpsies no manis un neļausi mani mierā, kamēr es norīšu
uz manu spļāvienu?
7:20 Es esmu grēkojis; ko lai es tev daru, tu cilvēku sargātāj? kāpēc
vai tu esi mani nolicis par zīmi pret sevi, lai es būtu par nastu
es pats?
7:21 Un kāpēc tu nepiedod manu pārkāpumu un neatņem manu pārkāpumu?
netaisnība? jo tagad es gulēšu pīšļos; un tu mani meklēsi iekšā
no rīta, bet es nebūšu.