Darbs 7:1 Vai cilvēkam virs zemes nav noteikts laiks? arī nav viņa dienas kā algotu laiki? 7:2 Kā kalps ļoti ilgojas pēc ēnas un kā algots raugās par atlīdzību par darbu: 7:3 Tā arī es esmu radīts mēnešiem ilgi, un ir nogurdinošas naktis iecelts man. 7:4 Kad es guļu, es saku: kad es celšos un nakts būs pagājusi? un es esmu pilns ar mētāšanos šurpu turpu līdz rītausmai. 7:5 Mana miesa ir ietērpta ar tārpiem un putekļiem; mana āda ir salauzta, un kļūt riebīgs. 7:6 Manas dienas ir ātrākas par audēju atspolēm, un tās paiet bez cerības. 7:7 Atceries, ka mana dzīvība ir vējš; mana acs labu vairs neredzēs. 7:8 Tā acs, kas mani redzējis, mani vairs neredzēs; tavas acis ir pār mani, un es neesmu. 7:9 Kā mākonis ir izzudis un pazūd, tā tas, kas nokāpj kaps vairs necelsies. 7:10 Viņš vairs neatgriezīsies savā namā, un viņa vieta viņu nepazīs vairāk. 7:11 Tāpēc es neatturēšu savu muti; Es runāšu savās mokās gars; Es sūdzēšos dvēseles rūgtumā. 7:12 Vai es esmu jūra vai valis, ka tu mani uzraugi? 7:13 Kad es saku: Mana gulta mani iepriecinās, mans dīvāns atvieglos manu sūdzību; 7:14 Tad tu mani biedē ar sapņiem un biedē ar vīzijām. 7:15 Tā ka mana dvēsele labāk izvēlas nožņaugšanu un nāvi nekā manu dzīvību. 7:16 man tas riebjas; Es nedzīvotu vienmēr: ļaujiet man mieru; jo manas dienas ir iedomība. 7:17 Kas ir cilvēks, ka tu viņu cildini? un tas tev vajadzētu vai liec viņam savu sirdi? 7:18 Un lai tu viņu apciemo katru rītu un katru rītu viņu pārbaudi brīdis? 7:19 Cik ilgi tu neatkāpsies no manis un neļausi mani mierā, kamēr es norīšu uz manu spļāvienu? 7:20 Es esmu grēkojis; ko lai es tev daru, tu cilvēku sargātāj? kāpēc vai tu esi mani nolicis par zīmi pret sevi, lai es būtu par nastu es pats? 7:21 Un kāpēc tu nepiedod manu pārkāpumu un neatņem manu pārkāpumu? netaisnība? jo tagad es gulēšu pīšļos; un tu mani meklēsi iekšā no rīta, bet es nebūšu.