Jeremija
17:1 Jūdas grēks ir rakstīts ar dzelzs pildspalvu un ar a galu
dimants: tas ir iekalts uz viņu sirds galda un uz ragiem
jūsu altāri;
17:2 Kamēr viņu bērni atceras savus altārus un birzis pie tās
zaļi koki augstos kalnos.
17:3 Ak, mans kalns tīrumā, es došu tavu mantu un visu tavu mantu
dārgumus laupīšanai un tavas grēku augstās vietas visā tavā dzīvē
robežas.
17:4 Un tu pats atteiksies no sava mantojuma, ko es
deva tev; un es likšu tev kalpot taviem ienaidniekiem šajā zemē
ko tu nepazīsti, jo jūs esat iekūruši uguni Manās dusmās, kas
degs mūžīgi.
17:5 Tā saka Tas Kungs; Nolādēts lai ir cilvēks, kas paļaujas uz cilvēku un dara!
miesa viņa roku, un kura sirds atkāpjas no Tā Kunga.
17:6 Jo viņš būs kā virsājs tuksnesī un neredzēs, kad
nāk labais; bet apdzīvos izkaltušās vietas tuksnesī, iekšā
sāls zeme un nav apdzīvota.
17:7 Svētīgs tas vīrs, kas paļaujas uz To Kungu un kura cerība Tas Kungs
ir.
17:8 Jo viņš būs kā koks, kas stādīts pie ūdens un izplešas
viņas saknes pie upes un neredzēs, kad nāk karstums, bet viņas lapu
jābūt zaļam; un neesi uzmanīgs arī sausuma gadā
pārstāj nest augļus.
17:9 Sirds ir viltīga pāri visam un izmisīgi ļauna
zināt to?
17:10 Es, Tas Kungs, izpētu sirdi, Es izmēģinu grožus, lai katram iedotu
pēc viņa ceļiem un pēc viņa darbu augļiem.
17:11 Kā irbe sēž uz olām un tās neperē; tātad viņš tas
gūst bagātību, bet ne ar tiesībām, atstās to savā vidū
dienas, un beigās viņš kļūs par muļķi.
17:12 Augsts godības tronis no sākuma ir mūsu svētnīcas vieta.
17:13 Ak, Kungs, Israēla cerība, visi, kas tevi atstās, paliks kaunā un
tie, kas atkāpjas no manis, tiks ierakstīti zemē, jo tie
ir atstājuši To Kungu, dzīvā ūdens avotu.
17:14 Dziedini mani, ak Kungs, un es būšu vesels; izglāb mani, tad es būšu izglābts:
jo tu esi mana slava.
17:15 Lūk, viņi man saka: kur ir Tā Kunga vārds? lai nāk
tagad.
17:16 Kas attiecas uz mani, es neesmu steidzies no mācītāja, lai sekotu tev.
arī es neesmu vēlējies bēdīgo dienu; tu zini: kas iznāca
manas lūpas bija tieši tavā priekšā.
17:17 Neesi man biedējošs, tu esi mana cerība ļaunuma dienā.
17:18 Lai paliek apmulsuši tie, kas mani vajā, bet lai es netiku kaunā!
lai viņi bīstas, bet es nebaidos
ļaunuma dienu un iznīcini tos ar dubultu iznīcināšanu.
17:19 Tā Tas Kungs man saka: Ej un stāvi bērnu vārtos
tauta, pa kuru Jūdas ķēniņi ienāk un pa kuru viņi iet
ārā un visos Jeruzalemes vārtos;
17:20 Un saki tiem: klausieties Tā Kunga vārdu, jūs Jūdas ķēniņi!
visa Jūda un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, kas caur tiem ienāk
vārti:
17:21 Tā saka Tas Kungs; Esiet uzmanīgs un nenesiet uz to nastu
sabata dienu un neienesiet to pa Jeruzalemes vārtiem;
17:22 Neiznesiet nastu no saviem namiem sabata dienā,
nedariet nekādu darbu, bet svētiet sabatu, kā es pavēlēju
tavi tēvi.
17:23 Bet viņi neklausīja un nelieca ausi, bet piegrieza kaklu
stīvi, lai viņi nedzird un nesaņem pamācību.
17:24 Un notiks, ja jūs uzcītīgi uzklausīsit mani, saka
Kungs, lai neienestu nastu caur šīs pilsētas vārtiem
sabata dienu, bet svēti sabatu, lai tajā nestrādātu.
17:25 Tad pa šīs pilsētas vārtiem ieies ķēniņi un prinči
sēžot Dāvida tronī, braucot ratos un zirgos,
viņi un viņu prinči, Jūdas vīri un iedzīvotāji
Jeruzaleme: un šī pilsēta paliks mūžīgi.
17:26 Un tie nāks no Jūdas pilsētām un no apkārtējām vietām
Jeruzalemi, un no Benjamīna zemes, un no līdzenuma, un no
kalnos un no dienvidiem, nesot dedzināmos upurus, un
upurus, un gaļas upurus, un vīraku, un upuru nešanu
slava Tā Kunga namam.
17:27 Bet, ja jūs man neklausīsit, lai svētītu sabatu, nevis
nest nastu, pat sabatā ieejot pa Jeruzalemes vārtiem
diena; tad es iekuršu uguni tās vārtos, un tā aprīs
Jeruzalemes pilis, un tā netiks nodzēsta.