Jeremija 17:1 Jūdas grēks ir rakstīts ar dzelzs pildspalvu un ar a galu dimants: tas ir iekalts uz viņu sirds galda un uz ragiem jūsu altāri; 17:2 Kamēr viņu bērni atceras savus altārus un birzis pie tās zaļi koki augstos kalnos. 17:3 Ak, mans kalns tīrumā, es došu tavu mantu un visu tavu mantu dārgumus laupīšanai un tavas grēku augstās vietas visā tavā dzīvē robežas. 17:4 Un tu pats atteiksies no sava mantojuma, ko es deva tev; un es likšu tev kalpot taviem ienaidniekiem šajā zemē ko tu nepazīsti, jo jūs esat iekūruši uguni Manās dusmās, kas degs mūžīgi. 17:5 Tā saka Tas Kungs; Nolādēts lai ir cilvēks, kas paļaujas uz cilvēku un dara! miesa viņa roku, un kura sirds atkāpjas no Tā Kunga. 17:6 Jo viņš būs kā virsājs tuksnesī un neredzēs, kad nāk labais; bet apdzīvos izkaltušās vietas tuksnesī, iekšā sāls zeme un nav apdzīvota. 17:7 Svētīgs tas vīrs, kas paļaujas uz To Kungu un kura cerība Tas Kungs ir. 17:8 Jo viņš būs kā koks, kas stādīts pie ūdens un izplešas viņas saknes pie upes un neredzēs, kad nāk karstums, bet viņas lapu jābūt zaļam; un neesi uzmanīgs arī sausuma gadā pārstāj nest augļus. 17:9 Sirds ir viltīga pāri visam un izmisīgi ļauna zināt to? 17:10 Es, Tas Kungs, izpētu sirdi, Es izmēģinu grožus, lai katram iedotu pēc viņa ceļiem un pēc viņa darbu augļiem. 17:11 Kā irbe sēž uz olām un tās neperē; tātad viņš tas gūst bagātību, bet ne ar tiesībām, atstās to savā vidū dienas, un beigās viņš kļūs par muļķi. 17:12 Augsts godības tronis no sākuma ir mūsu svētnīcas vieta. 17:13 Ak, Kungs, Israēla cerība, visi, kas tevi atstās, paliks kaunā un tie, kas atkāpjas no manis, tiks ierakstīti zemē, jo tie ir atstājuši To Kungu, dzīvā ūdens avotu. 17:14 Dziedini mani, ak Kungs, un es būšu vesels; izglāb mani, tad es būšu izglābts: jo tu esi mana slava. 17:15 Lūk, viņi man saka: kur ir Tā Kunga vārds? lai nāk tagad. 17:16 Kas attiecas uz mani, es neesmu steidzies no mācītāja, lai sekotu tev. arī es neesmu vēlējies bēdīgo dienu; tu zini: kas iznāca manas lūpas bija tieši tavā priekšā. 17:17 Neesi man biedējošs, tu esi mana cerība ļaunuma dienā. 17:18 Lai paliek apmulsuši tie, kas mani vajā, bet lai es netiku kaunā! lai viņi bīstas, bet es nebaidos ļaunuma dienu un iznīcini tos ar dubultu iznīcināšanu. 17:19 Tā Tas Kungs man saka: Ej un stāvi bērnu vārtos tauta, pa kuru Jūdas ķēniņi ienāk un pa kuru viņi iet ārā un visos Jeruzalemes vārtos; 17:20 Un saki tiem: klausieties Tā Kunga vārdu, jūs Jūdas ķēniņi! visa Jūda un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, kas caur tiem ienāk vārti: 17:21 Tā saka Tas Kungs; Esiet uzmanīgs un nenesiet uz to nastu sabata dienu un neienesiet to pa Jeruzalemes vārtiem; 17:22 Neiznesiet nastu no saviem namiem sabata dienā, nedariet nekādu darbu, bet svētiet sabatu, kā es pavēlēju tavi tēvi. 17:23 Bet viņi neklausīja un nelieca ausi, bet piegrieza kaklu stīvi, lai viņi nedzird un nesaņem pamācību. 17:24 Un notiks, ja jūs uzcītīgi uzklausīsit mani, saka Kungs, lai neienestu nastu caur šīs pilsētas vārtiem sabata dienu, bet svēti sabatu, lai tajā nestrādātu. 17:25 Tad pa šīs pilsētas vārtiem ieies ķēniņi un prinči sēžot Dāvida tronī, braucot ratos un zirgos, viņi un viņu prinči, Jūdas vīri un iedzīvotāji Jeruzaleme: un šī pilsēta paliks mūžīgi. 17:26 Un tie nāks no Jūdas pilsētām un no apkārtējām vietām Jeruzalemi, un no Benjamīna zemes, un no līdzenuma, un no kalnos un no dienvidiem, nesot dedzināmos upurus, un upurus, un gaļas upurus, un vīraku, un upuru nešanu slava Tā Kunga namam. 17:27 Bet, ja jūs man neklausīsit, lai svētītu sabatu, nevis nest nastu, pat sabatā ieejot pa Jeruzalemes vārtiem diena; tad es iekuršu uguni tās vārtos, un tā aprīs Jeruzalemes pilis, un tā netiks nodzēsta.