1. Samuēls
30:1 Un notika, kad Dāvids un viņa vīri ieradās Ciklagā
trešajā dienā, kad amalekieši bija iebrukuši dienvidos un ciklagā, un
nosita Ziklagu un sadedzināja to ar uguni;
30:2 Un viņi bija sagūstījuši sievietes, kas tur atradās; viņi nevienu nenogalināja,
vai nu lieli, vai mazi, bet aiznesa tos un devās ceļā.
30:3 Tad Dāvids un viņa vīri ieradās pilsētā, un, lūk, tā tika sadedzināta
uguns; un viņu sievas, un viņu dēli, un viņu meitas tika paņemti
gūstekņi.
30:4 Tad Dāvids un ļaudis, kas bija ar viņu, pacēla balsi un
raudāja, līdz viņiem vairs nebija spēka raudāt.
30:5 Un abas Dāvida sievas tika aizvestas gūstā, jezreēliete Ahinoāma un
Abigeila, karmelieša Nābala sieva.
30:6 Un Dāvids bija ļoti nomākts; jo ļaudis runāja par viņu nomētāšanu ar akmeņiem,
jo visas tautas dvēseles bija apbēdinātas, katrs par saviem dēliem
un savām meitām, bet Dāvids iedrošinājās Tā Kungā, savā Dievā.
30:7 Un Dāvids sacīja priesterim Abjataram, Ahimeleha dēlam:
atnes man šurp efodu. Un Abjatars atnesa tur efodu
Deivids.
30:8 Un Dāvids jautāja To Kungu, sacīdams: vai man vajāt šo karaspēku?
vai man viņus apdzīt? Un viņš viņam atbildēja: Dzenies, jo tev tas būs!
noteikti apdzen viņus un bez kļūmēm atgūsi visus.
30:9 Tad Dāvids gāja, viņš un seši simti vīru, kas bija ar viņu, un nāca
uz Besora strautu, kur palikušie palika.
30:10 Bet Dāvids vajāja, viņš un četri simti vīru, uz diviem simtiem apmešanās vietu
aiz muguras, kas bija tik vājas, ka nevarēja tikt pāri Besoras strautam.
30:11 Un viņi atrada ēģiptieti uz lauka un aizveda pie Dāvida
deva viņam maizi, un viņš ēda; un tie lika viņam dzert ūdeni;
30:12 Un tie viņam iedeva gabaliņu vīģu kūkas un divas ķekarus
rozīnes, un, kad viņš bija ēdis, viņa gars atkal nāca pie viņa, jo viņš to bija
neēdu maizi un nedzēru ūdeni trīs dienas un trīs naktis.
30:13 Un Dāvids sacīja viņam: Kam tu piederi? un no kurienes tu esi?
Un viņš sacīja: Es esmu Ēģiptes jauneklis, amalekiešu kalps. un mans
saimnieks mani pameta, jo pirms trim dienām es saslimu.
30:14 Mēs veicām iebrukumu keretiešu dienvidos un pāri
piekrasti, kas pieder Jūdai, un uz dienvidiem no Kāleba; un mēs
dedzināja Ziklagu ar uguni.
30:15 Un Dāvids viņam sacīja: vai tu vari mani atvest pie šīs pulkas? Un viņš
sacīja: Zvēri man pie Dieva, ka tu mani nenogalināsi un neglābsi
es esmu sava kunga rokās, un es tevi novedīšu pie tā
uzņēmums.
30:16 Un kad Viņš viņu nolaida, lūk, tie bija izklīdināti
visa zeme, ēdot un dzerot, un dejojot, visa dēļ
lielu laupījumu, ko viņi bija iznesuši no filistiešu zemes, un
no Jūdas zemes.
30:17 Un Dāvids tos sita no krēslas līdz nākamās dienas vakaram
dienā, un neviens no viņiem neizbēga, kā vien četri simti jaunekļi,
kas jāja uz kamieļiem un bēga.
30:18 Un Dāvids atguva visu, ko amalekieši bija aiznesuši, un Dāvids
izglāba savas divas sievas.
30:19 Un viņiem netrūka nekā ne maza, ne liela
ne dēli, ne meitas, ne laupījums, ne kaut kas, ko viņi bija paņēmuši
viņi: Dāvids visu atguva.
30:20 Un Dāvids paņēma visus ganāmpulkus un ganāmpulkus, ko tie dzīja iepriekš
tie citi liellopi un sacīja: "Tas ir Dāvida laupījums."
30:21 Un Dāvids nāca pie tiem divsimt vīriem, kas bija tik vāji, ka viņi
nevarēja sekot Dāvidam, kuru viņi bija arī likuši dzīvot pie strauta
Besors: un viņi izgāja pretī Dāvidam un tiem cilvēkiem
bija ar viņu, un, kad Dāvids tuvojās ļaudīm, viņš tos sveica.
30:22 Tad atbildēja visi ļaunie un Beliala vīri, no tiem, kas gāja
ar Dāvidu un sacīja: "Tā kā viņi nav gājuši ar mums, mēs nedosim."
viņiem pienākas laupījums, ko esam atguvuši, izņemot katram savējo
sieva un viņa bērni, lai tie viņus aizved un aiziet.
30:23 Tad Dāvids sacīja: Mani brāļi, jums tā nebūs darīt ar to, ko
Tas Kungs mums ir devis, kas mūs ir pasargājis un izglābis pulku
kas nonāca pret mums mūsu rokās.
30:24 Jo kas jūs uzklausīs šajā jautājumā? bet kā viņa daļa ir tāda
iet uz kauju, tā arī viņa daļa būs, kas kavēsies pie
lietas: viņi šķirsies vienādi.
30:25 Un tas notika no tās dienas, ka viņš to padarīja par likumu un an
priekšraksts par Izraēlu līdz šai dienai.
30:26 Un kad Dāvids ieradās Ciklagā, viņš nosūtīja laupījumu pie vecākajiem.
Jūda, pat saviem draugiem, sacīdams: Lūk, dāvana jums no tās
laupīt Tā Kunga ienaidniekus;
30:27 Tiem, kas bija Bētelē, un tiem, kas bija dienvidos Ramotā,
un tiem, kas bija Jatirā,
30:28 Un tiem, kas bija Aroerā, un tiem, kas bija Sifmotā, un
tiem, kas bija Estemoā,
30:29 Un tiem, kas bija Rahalā, un tiem, kas bija pilsētās
no jerahmeeliešiem un tiem, kas atradās tās pilsētās
Kenīti,
30:30 Un tiem, kas bija Hormā, un tiem, kas bija Korašānā,
un tiem, kas bija Atahā,
30:31 Un tiem, kas bija Hebronā un visās vietās, kur Dāvids
viņam un viņa vīriem bija ierasts spokoties.