1. Samuēls
25:1 Un Samuēls nomira; un visi izraēlieši sapulcējās kopā, un
apraudāja viņu un apglabāja savā namā Rāmā. Un Dāvids cēlās un
devās lejā uz Paranas tuksnesi.
25:2 Un Maonā bija kāds cilvēks, kura īpašums atradās Karmelā; un
cilvēks bija ļoti liels, un viņam bija trīs tūkstoši aitu un tūkstotis
kazas, un viņš cirpa savas avis Karmelā.
25:3 Bet tā vīra vārds bija Nābals; un viņa sievas Abigailas vārds: un
viņa bija sieviete ar labu sapratni un skaistu seju:
bet vīrs savos darbos bija rupjš un ļauns; un viņš bija no mājas
no Kāleba.
25:4 Un Dāvids dzirdēja tuksnesī, ka Nābals cirpa savas avis.
25:5 Un Dāvids izsūtīja desmit jaunekļus, un Dāvids sacīja jaunajiem vīriešiem: Celieties!
uz Karmelu un ej pie Nābala un sveicini viņu manā vārdā.
25:6 Un tā jūs sakiet tam, kas dzīvo labklājībā: miers abiem!
tev un miers tavam namam, un miers visam, kas tev ir!
25:7 Un tagad es dzirdēju, ka tev ir cirpēji; tagad tavi gani, kas
Bija ar mums, mēs viņus nesāpinājām, un arī nekā nebija jātrūkst
visu laiku, kamēr viņi atradās Karmelē.
25:8 Pajautā saviem jaunekļiem, un viņi tev parādīs. Tāpēc lai jaunekļi
Atrodi žēlastību savās acīs, jo mēs nākam labā dienā. Dod, lūdzu,
viss, kas nonācis pie tavas rokas taviem kalpiem un tavam dēlam Dāvidam.
25:9 Kad Dāvida jaunekļi atnāca, tie runāja ar Nābalu visu
šos vārdus Dāvida vārdā un beidza.
25:10 Un Nābals atbildēja Dāvida kalpiem un sacīja: Kas ir Dāvids? un kurš ir
Džesijas dēls? tagad ir daudz kalpu, kas atdalās
katrs cilvēks no sava saimnieka.
25:11 Vai tad es ņemšu savu maizi un ūdeni, un savu miesu, kas man ir?
nogalināja manu cirpēju dēļ un dod to cilvēkiem, kurus es nezinu, no kurienes
viņi ir?
25:12 Tad Dāvida jaunekļi pagriezās un atgriezās, nāca un stāstīja
viņam visi tie teicieni.
25:13 Un Dāvids sacīja saviem vīriem: Apsieniet katrs viņa zobenu! Un viņi
apjozts katram savu zobenu; un arī Dāvids apjoza savu zobenu
tur gāja pēc Dāvida ap četrsimt vīru; un divsimt mājvieta
pēc lietām.
25:14 Bet viens no jaunekļiem sacīja Abigailai, Nābala sievai, sacīdams: Lūk,
Dāvids sūtīja sūtņus no tuksneša sveicināt mūsu kungu; un viņš
aprāvās uz tiem.
25:15 Bet vīri bija ļoti labi pret mums, un mēs nebijām ievainoti un nepalaidāmies garām.
mēs kaut ko, ja vien bijām ar viņiem pazīstami, kad bijām iekšā
lauki:
25:16 Viņi mums bija mūris gan naktī, gan dienā, visu laiku, kamēr mēs bijām
ar viņiem turot aitas.
25:17 Tāpēc tagad zini un apdomā, ko tu darīsi; jo ļaunums ir
apņēmies pret mūsu kungu un visu viņa saimi, jo viņš ir
tāds Belial dēls, ka cilvēks nevar ar viņu runāt.
25:18 Tad Abigaila steidzās un paņēma divus simtus maizes un divas pudeles
vīnu un piecas gatavas aitas, un piecus mērus kaltētas kukurūzas,
un simts rozīņu ķekaru, un divi simti vīģu kūku, un
nolika tos uz ēzeļiem.
25:19 Un viņa sacīja saviem kalpiem: Ejiet man pa priekšu! lūk, es nāku pēc
tu. Bet viņa neteica savam vīram Nābalam.
25:20 Un notika tā, ka viņa, jājot uz ēzeļa, nonāca lejā pa slēpni.
no kalna, un, lūk, Dāvids un viņa vīri nokāpa pret viņu; un
viņa viņus satika.
25:21 Bet Dāvids bija teicis: Patiesi, velti es turēju visu, kas šim cilvēkam ir
tuksnesī, lai nekas no visa, kas uz to attiecas, nepazustu
un viņš man atlīdzināja ļaunu par labu.
25:22 Tā un vēl vairāk dari Dievs Dāvida ienaidniekiem, ja es atstāšu visus
kas attiecas uz viņu līdz rīta gaismai, kas dusmojas pret
siena.
25:23 Kad Abigaila ieraudzīja Dāvidu, viņa steidzās un nocirta ēzeli
nokrita Dāvida priekšā uz viņas vaiga un noliecās līdz zemei,
25:24 Un krita pie viņa kājām un sacīja: Man, mans kungs, lai tas pār mani
lai notiek netaisnība, un lai tava kalpone runā tavā
klausītājus un klausies savas kalpones vārdus.
25:25 Lai mans kungs, es lūdzu, neuzlūko šo Beliāla vīru, proti, Nābalu.
kāds ir viņa vārds, tāds viņš ir; Nābals ir viņa vārds, un ar viņu ir neprātība, bet
Es, tava kalpone, neredzēju sava kunga jaunekļus, kurus tu sūtīji.
25:26 Tāpēc tagad, mans kungs, kā Tas Kungs dzīvo un kā tava dvēsele dzīvo,
redzot, Tas Kungs ir aizliedzis tev nākt izliet asinis un no
atriebdamies ar savu roku, tagad atlaid savus ienaidniekus, un tie
kas meklē ļaunu manam kungam, esi kā Nābals!
25:27 Un tagad šī svētība, ko tava kalpone ir atnesusi manam kungam,
lai tas pat tiek dots jaunekļiem, kas seko manam kungam.
25:28 Es lūdzu, piedod savas kalpones pārkāpumu, jo Tas Kungs to darīs
noteikti padariet manu kungu par drošu māju; jo mans kungs cīnās ar
Tā Kunga cīņas, un ļaunums tevī nav atrasts visas tavas dienas.
25:29 Tomēr cilvēks ir cēlies, lai tevi vajātu un meklētu tavu dvēseli, bet
mans kungs tiks sasiets dzīvības kūlī pie Tā Kunga, tava Dieva; un
Tavu ienaidnieku dvēseles viņš izmetīs ārā kā no spārna
slinga vidusdaļa.
25:30 Un tas notiks, kad Tas Kungs manam kungam darīs
saskaņā ar visu labo, ko viņš par tevi ir runājis, un darīs
iecēluši tevi par valdnieku pār Israēlu;
25:31 Lai tas tev nebūtu bēdas, ne arī mans sirds apvainojums
Kungs, vai nu tu bez iemesla esi izlējis asinis, vai arī mans kungs
atriebās pats, bet, kad Tas Kungs būs labi darījis manu kungu,
tad atceries savu kalponi.
25:32 Un Dāvids sacīja Abigailai: Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas sūtījis!
tu šodien satiksi mani:
25:33 Un svētīts lai ir tavs padoms, un svētīts esi tu, kas man to paturēji
dienu no nākšanas izliet asinis un atriebties par savām
roka.
25:34 Jo tiešām, kā dzīvo Tas Kungs, Israēla Dievs, kas mani pasargājis
atpakaļ no tevis sāpināšanas, ja vien tu nebūtu steidzies un nācis man pretī,
protams, Nābalam līdz rīta gaismai nekas tāds nebija palicis
dusmojas pret sienu.
25:35 Tad Dāvids saņēma no viņas rokas, ko viņa viņam bija atnesusi, un sacīja
viņai: Ej ar mieru uz savu namu! redzi, es tavu klausīju
balsi un ir pieņēmuši tavu personu.
25:36 Un Abigaila nonāca pie Nābala; un, lūk, viņš savā namā sarīkoja dzīres,
kā ķēniņa svētki; un Nābala sirds bija viņā priecīga, jo viņš
bija ļoti piedzēries: tāpēc viņa viņam neko neteica, mazāk vai vairāk, līdz
rīta gaisma.
25:37 Bet notika no rīta, kad vīns bija iztecējis no Nābala,
un viņa sieva viņam to bija stāstījusi, ka viņa sirds nomira viņā,
un viņš kļuva kā akmens.
25:38 Un notika apmēram desmit dienas vēlāk, ka Tas Kungs sita Nābalu,
ka viņš nomira.
25:39 Kad Dāvids dzirdēja, ka Nābals ir miris, viņš sacīja: Slavēts lai ir Tas Kungs!
kas ir aizbildinājis manu apvainojumu no Nābala rokas, un
Viņš ir pasargājis savu kalpu no ļauna, jo Tas Kungs to ir atgriezis
Nābala ļaunums uz viņa paša galvas. Un Dāvids sūtīja un sarunājās
Ebigeila, lai aizved viņu pie sevis par sievu.
25:40 Kad Dāvida kalpi ieradās pie Abigailas uz Karmelu, viņi
runāja viņai, sacīdams: Dāvids mūs sūtīja pie tevis, lai aizvestu tevi pie sevis
sieva.
25:41 Un viņa piecēlās, noliecās uz sava vaiga pret zemi un sacīja:
Lūk, lai tava kalpone ir kalpone, kas mazgā kalpiem kājas
no mana kunga.
25:42 Un Abigaila steidzās, cēlās un uzjāja uz ēzeļa ar piecām meitiņām.
no viņas, kas gāja pēc viņas; un viņa gāja pēc Dāvida sūtņiem,
un kļuva par viņa sievu.
25:43 Dāvids arī paņēma Ahinoāmu no Jezreēlas; un viņi abi bija arī viņa
sievas.
25:44 Bet Sauls savu meitu Mihalu, Dāvida sievu, bija atdevis dēlam Faltijam.
no Laišas, kas bija no Gallim.