1 korintiešiem
13:1 Kaut gan es runāju ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, bet man nav
labdarība, es esmu kļuvis kā skanošs misiņš vai šķindojošs cimbols.
13:2 Un, ja man ir pravietošanas dāvana un es saprotu visus noslēpumus,
un visas zināšanas; un, lai gan man būtu visa ticība, lai es varētu atbrīvoties
kalnos un man nav labdarības, es neesmu nekas.
13:3 Un lai gan es atdotu visu savu mantu, lai pabarotu nabagus, un kaut arī es atdotu savu
lai miesa tiktu sadedzināta, bet man nav labdarības, tas man neko nelīdz.
13:4 Žēlsirdība ir pacietīga un laipna; labdarība neapskauž; labdarība
neslavē sevi, nav uzpūsts,
13:5 Neuzvedas nepieklājīgi, nemeklē savu, nav viegli
provocēts, nedomā ļaunu;
13:6 Nepriecājās par netaisnību, bet priecājas par patiesību;
13:7 Pacieš visu, tic visam, cer uz visu, iztur
Visas lietas.
13:8 Žēlsirdība nekad nebeidzas, bet, vai ir pravietojumi, tie neizdosies;
vai ir mēles, tās beidzas; vai ir zināšanas,
tas pazudīs.
13:9 Jo mēs zinām un pravietojam daļēji.
13:10 Bet, kad nāks tas, kas ir pilnīgs, tad nāks tas, kas ir daļēji
tikt galā.
13:11 Kad es biju bērns, es runāju kā bērns, es sapratu kā bērns, es
bērnībā domāju: bet, kad kļuvu par vīrieti, es atmetu bērnišķīgas lietas.
13:12 Pagaidām mēs redzam caur stiklu, tumši; bet tad aci pret aci: tagad es
zināt daļēji; bet tad es atzīšu, kā arī mani pazīst.
13:13 Un tagad paliek ticība, cerība, mīlestība, šie trīs; bet lielākais no
tā ir labdarība.