1 korintiešiem 13:1 Kaut gan es runāju ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, bet man nav labdarība, es esmu kļuvis kā skanošs misiņš vai šķindojošs cimbols. 13:2 Un, ja man ir pravietošanas dāvana un es saprotu visus noslēpumus, un visas zināšanas; un, lai gan man būtu visa ticība, lai es varētu atbrīvoties kalnos un man nav labdarības, es neesmu nekas. 13:3 Un lai gan es atdotu visu savu mantu, lai pabarotu nabagus, un kaut arī es atdotu savu lai miesa tiktu sadedzināta, bet man nav labdarības, tas man neko nelīdz. 13:4 Žēlsirdība ir pacietīga un laipna; labdarība neapskauž; labdarība neslavē sevi, nav uzpūsts, 13:5 Neuzvedas nepieklājīgi, nemeklē savu, nav viegli provocēts, nedomā ļaunu; 13:6 Nepriecājās par netaisnību, bet priecājas par patiesību; 13:7 Pacieš visu, tic visam, cer uz visu, iztur Visas lietas. 13:8 Žēlsirdība nekad nebeidzas, bet, vai ir pravietojumi, tie neizdosies; vai ir mēles, tās beidzas; vai ir zināšanas, tas pazudīs. 13:9 Jo mēs zinām un pravietojam daļēji. 13:10 Bet, kad nāks tas, kas ir pilnīgs, tad nāks tas, kas ir daļēji tikt galā. 13:11 Kad es biju bērns, es runāju kā bērns, es sapratu kā bērns, es bērnībā domāju: bet, kad kļuvu par vīrieti, es atmetu bērnišķīgas lietas. 13:12 Pagaidām mēs redzam caur stiklu, tumši; bet tad aci pret aci: tagad es zināt daļēji; bet tad es atzīšu, kā arī mani pazīst. 13:13 Un tagad paliek ticība, cerība, mīlestība, šie trīs; bet lielākais no tā ir labdarība.