1 Hronikas
17:1 Kad Dāvids sēdēja savā namā, Dāvids to teica
Pravietis Nātans: Lūk, es dzīvoju ciedru namā, bet šķirstā
Tā Kunga derība paliek zem aizkariem.
17:2 Tad Nātans sacīja Dāvidam: Dari visu, kas ir tavā sirdī! jo Dievs ir
ar tevi.
17:3 Un notika tajā pašā naktī, ka Nātanam nāca Dieva vārds,
sakot,
17:4 Ej un saki Dāvidam, manam kalpam: tā saka Tas Kungs: tev nebūs būvēt
man māja, kurā dzīvot:
17:5 Jo es neesmu dzīvojis namā kopš tās dienas, kad es audzināju Israēlu
līdz šai dienai; bet viņi ir gājuši no telts uz telti un no viena telts
citam.
17:6 Visur, kur es esmu staigājis ar visu Israēlu, es esmu teicis vārdu jebkuram no tiem
Israēla tiesneši, kuriem es pavēlēju ganīt savu tautu, sacīdams: kāpēc?
vai jūs man neuzcēlāt māju no ciedra koka?
17:7 Tāpēc tagad saki manam kalpam Dāvidam: tā saka
Kungs Cebaot, es tevi paņēmu no aitu novietnes, pat no aitu novietnes
avis, lai tu būtu valdnieks pār manu Israēla tautu.
17:8 Un es esmu bijis ar tevi visur, kur tu esi staigājis, un esmu griezis
nost visus savus ienaidniekus no sava acu priekšā un darījuši tev līdzīgu vārdu
to lielo vīru vārdus, kas ir uz zemes.
17:9 Es ielikšu vietu savai tautai Israēlam un to iestādīšu,
un viņi dzīvos savā vietā un vairs nekustēsies; nē
Ļaunuma bērni tos vairs nezaudēs, kā pie
sākums,
17:10 Un kopš tā laika, kad es pavēlēju tiesnešiem būt pār manu Israēla tautu.
Turklāt es pakļāvīšu visus tavus ienaidniekus. Turklāt es tev to saku
Tas Kungs tev uzcels namu.
17:11 Un notiks, kad tavas dienas būs beigušās, tev jāiet uz
esi pie taviem tēviem, lai es celšu tavu pēcnācēju pēc tevis, kas
būs no taviem dēliem; un es nodibināšu viņa valstību.
17:12 Viņš uzcels man namu, un es nostiprināšu viņa troni uz visiem laikiem.
17:13 Es būšu viņa tēvs, un viņš būs mans dēls, un es neatņemšu savu
apžēlojies no viņa, kā es to atņēmu no tā, kas bija pirms tevis.
17:14 Bet es viņu apmetināšu savā namā un savā valstībā uz visiem laikiem, un viņa
tronis tiks nostiprināts uz visiem laikiem.
17:15 Pēc visiem šiem vārdiem un pēc visas šīs parādības tā arī notika
Nātans runā ar Dāvidu.
17:16 Un ķēniņš Dāvids atnāca un apsēdās Tā Kunga priekšā un sacīja: Kas es esmu, ak
Kungs Dievs, un kas ir mans nams, ar ko tu mani līdz šim esi atvedis?
17:17 Un tomēr tas bija mazums tavās acīs, ak Dievs; jo arī tev ir
runājis par tava kalpa namu vēl ilgu laiku, un steidzies
uzskatīja mani pēc augstvērtīga vīra, ak Kungs Dievs.
17:18 Ko Dāvids var vēl vairāk runāt ar tevi par godu tavam kalpam? priekš
tu pazīsti savu kalpu.
17:19 Kungs, tava kalpa dēļ un pēc savas sirds
tu paveici visu šo varenību, darīdams visas šīs lielās lietas.
17:20 Ak, Kungs, nav neviena tāda kā Tu, nedz cita Dieva, izņemot Tevi,
saskaņā ar visu, ko esam dzirdējuši ar savām ausīm.
17:21 Un kāda tauta virs zemes ir līdzīga tavai tautai Israēlam, ko Dievs
gāja atpestīt, lai kļūtu par savu tautu, lai padarītu tevi par diženu vārdu
un šausmības, izdzenot tautas no savas tautas priekšā, ko
vai tu esi izpircis no Ēģiptes?
17:22 Par savu tautu Israēlu tu radīji savu tautu uz visiem laikiem; un
Tu, Kungs, esi kļuvis par viņu Dievu.
17:23 Tāpēc tagad, Kungs, atlaid to, ko tu runāji par savu!
kalps un viņa nams lai top uz visiem laikiem, un dari, kā tu
ir teicis.
17:24 Lai tas tiek nostiprināts, lai tavs vārds tiktu paaugstināts uz visiem laikiem,
sacīdams: Tas Kungs Cebaots ir Israēla Dievs, Israēla Dievs.
un lai tava kalpa Dāvida nams tiek nostiprināts tavā priekšā.
17:25 Jo tu, mans Dievs, esi sacījis savam kalpam, ka tu viņam uzcelsi
tāpēc tavs kalps ir atradis savā sirdī iepriekš lūgt
tu.
17:26 Un tagad, Kungs, tu esi Dievs un esi apsolījis šo labestību savam
kalps:
17:27 Tāpēc tagad lai tu svēti sava kalpa namu, to
tas var būt tavā priekšā mūžīgi, jo Tu, Kungs, svēti, un tā būs
esi svētīts uz visiem laikiem.