1 Hronikas 17:1 Kad Dāvids sēdēja savā namā, Dāvids to teica Pravietis Nātans: Lūk, es dzīvoju ciedru namā, bet šķirstā Tā Kunga derība paliek zem aizkariem. 17:2 Tad Nātans sacīja Dāvidam: Dari visu, kas ir tavā sirdī! jo Dievs ir ar tevi. 17:3 Un notika tajā pašā naktī, ka Nātanam nāca Dieva vārds, sakot, 17:4 Ej un saki Dāvidam, manam kalpam: tā saka Tas Kungs: tev nebūs būvēt man māja, kurā dzīvot: 17:5 Jo es neesmu dzīvojis namā kopš tās dienas, kad es audzināju Israēlu līdz šai dienai; bet viņi ir gājuši no telts uz telti un no viena telts citam. 17:6 Visur, kur es esmu staigājis ar visu Israēlu, es esmu teicis vārdu jebkuram no tiem Israēla tiesneši, kuriem es pavēlēju ganīt savu tautu, sacīdams: kāpēc? vai jūs man neuzcēlāt māju no ciedra koka? 17:7 Tāpēc tagad saki manam kalpam Dāvidam: tā saka Kungs Cebaot, es tevi paņēmu no aitu novietnes, pat no aitu novietnes avis, lai tu būtu valdnieks pār manu Israēla tautu. 17:8 Un es esmu bijis ar tevi visur, kur tu esi staigājis, un esmu griezis nost visus savus ienaidniekus no sava acu priekšā un darījuši tev līdzīgu vārdu to lielo vīru vārdus, kas ir uz zemes. 17:9 Es ielikšu vietu savai tautai Israēlam un to iestādīšu, un viņi dzīvos savā vietā un vairs nekustēsies; nē Ļaunuma bērni tos vairs nezaudēs, kā pie sākums, 17:10 Un kopš tā laika, kad es pavēlēju tiesnešiem būt pār manu Israēla tautu. Turklāt es pakļāvīšu visus tavus ienaidniekus. Turklāt es tev to saku Tas Kungs tev uzcels namu. 17:11 Un notiks, kad tavas dienas būs beigušās, tev jāiet uz esi pie taviem tēviem, lai es celšu tavu pēcnācēju pēc tevis, kas būs no taviem dēliem; un es nodibināšu viņa valstību. 17:12 Viņš uzcels man namu, un es nostiprināšu viņa troni uz visiem laikiem. 17:13 Es būšu viņa tēvs, un viņš būs mans dēls, un es neatņemšu savu apžēlojies no viņa, kā es to atņēmu no tā, kas bija pirms tevis. 17:14 Bet es viņu apmetināšu savā namā un savā valstībā uz visiem laikiem, un viņa tronis tiks nostiprināts uz visiem laikiem. 17:15 Pēc visiem šiem vārdiem un pēc visas šīs parādības tā arī notika Nātans runā ar Dāvidu. 17:16 Un ķēniņš Dāvids atnāca un apsēdās Tā Kunga priekšā un sacīja: Kas es esmu, ak Kungs Dievs, un kas ir mans nams, ar ko tu mani līdz šim esi atvedis? 17:17 Un tomēr tas bija mazums tavās acīs, ak Dievs; jo arī tev ir runājis par tava kalpa namu vēl ilgu laiku, un steidzies uzskatīja mani pēc augstvērtīga vīra, ak Kungs Dievs. 17:18 Ko Dāvids var vēl vairāk runāt ar tevi par godu tavam kalpam? priekš tu pazīsti savu kalpu. 17:19 Kungs, tava kalpa dēļ un pēc savas sirds tu paveici visu šo varenību, darīdams visas šīs lielās lietas. 17:20 Ak, Kungs, nav neviena tāda kā Tu, nedz cita Dieva, izņemot Tevi, saskaņā ar visu, ko esam dzirdējuši ar savām ausīm. 17:21 Un kāda tauta virs zemes ir līdzīga tavai tautai Israēlam, ko Dievs gāja atpestīt, lai kļūtu par savu tautu, lai padarītu tevi par diženu vārdu un šausmības, izdzenot tautas no savas tautas priekšā, ko vai tu esi izpircis no Ēģiptes? 17:22 Par savu tautu Israēlu tu radīji savu tautu uz visiem laikiem; un Tu, Kungs, esi kļuvis par viņu Dievu. 17:23 Tāpēc tagad, Kungs, atlaid to, ko tu runāji par savu! kalps un viņa nams lai top uz visiem laikiem, un dari, kā tu ir teicis. 17:24 Lai tas tiek nostiprināts, lai tavs vārds tiktu paaugstināts uz visiem laikiem, sacīdams: Tas Kungs Cebaots ir Israēla Dievs, Israēla Dievs. un lai tava kalpa Dāvida nams tiek nostiprināts tavā priekšā. 17:25 Jo tu, mans Dievs, esi sacījis savam kalpam, ka tu viņam uzcelsi tāpēc tavs kalps ir atradis savā sirdī iepriekš lūgt tu. 17:26 Un tagad, Kungs, tu esi Dievs un esi apsolījis šo labestību savam kalps: 17:27 Tāpēc tagad lai tu svēti sava kalpa namu, to tas var būt tavā priekšā mūžīgi, jo Tu, Kungs, svēti, un tā būs esi svētīts uz visiem laikiem.