Ecclesiaste
2:1 I dissi in lu mio core, "Vai à avà, ti pruvaraghju cun gioia, dunque
gode di piacè: è, eccu, questu hè ancu vanità.
2:2 Aghju dettu di risa, "Hè pazzia, è di gioia, chì faci?"
2:3 I cercatu in u mio core à dà à u vinu, ma cunniscendu u mio
core cun saviezza; è s'appoghjanu à a follia, finu à ch'e possu vede ciò chì era
quellu bonu per i figlioli di l'omi, chì anu da fà sottu à u celu tutti
i ghjorni di a so vita.
2:4 Mi hà fattu grandi opere; mi custruì case; Mi piantò vigna:
2:5 I m'hà fattu giardini è arbureti, è aghju piantatu arburi in elli di ogni tipu
di frutti:
2:6 Mi facia stagni d'acqua, per l'acqua cù u lignu chì porta
fora l'arburi:
2:7 Mi pigghiau servitori è fanciulle, è avutu i servitori nati in a mo casa. ancu I
avia grandi pussessi di bestiame grande è chjuca sopra tuttu ciò chì era in
Ghjerusalemme davanti à mè:
2:8 Aghju riunitu ancu l'argentu è l'oru, è u tesoru peculiar di i rè
è di e pruvince: I gat me omi cantanti è donne cantanti, è u
piacè di i figlioli di l'omi, cum'è strumenti musicali, è quellu di tutti
sorte.
2:9 Allora eru grande, è cresce più di tutti quelli chì eranu davanti à mè
Ghjerusalemme: ancu a mo saviezza hè stata cun mè.
2:10 È tuttu ciò chì i mio ochji vulianu, ùn aghju micca tenutu da elli, ùn aghju micca u mio
core da ogni gioia; perchè u mo core si rallegra in tuttu u mo travagliu: è questu era
a mo parte di tuttu u mo travagliu.
2:11 Allora aghju vistu tutti i travagli chì e mo mani avianu fattu, è nantu à u
travagliu ch'e aghju travagliatu per fà: è eccu, tuttu era vanità è
vexazione di u spiritu, è ùn ci era micca prufittu sottu à u sole.
2:12 È aghju vultatu à vede a saviezza, è a pazzia, è a follia.
pò fà l'omu chì vene dopu à u rè ? ancu ciò chì hè statu
digià fattu.
2:13 Allora aghju vistu chì a saviezza supera a follia, finu à a luce
bughjura.
2:14 L'ochji di l'omu sàviu sò in u so capu; ma u stupidu cammina in a bughjura:
è aghju capitu ancu chì un avvenimentu li succede à tutti.
2:15 Allora aghju dettu in u mo core, "Cum'ellu succede à u stupidu, cusì succede.
ancu à mè; è perchè era tandu più sàviu ? Allora aghju dettu in u mo core, chì
questu hè ancu vanità.
2:16 Perchè ùn ci hè micca un ricordu di u sàviu più chè di u stupidu per sempre.
videndu ciò chì avà hè in i ghjorni à vene, tutti seranu scurdati. È
comu mori lu sàviu ? comu lu stupidu.
2:17 Dunque, aghju odiatu a vita. perchè u travagliu chì hè fattu sottu à u sole
mi hè aggradèvule, perchè tuttu hè vanità è vexazione di u spiritu.
2:18 Iè, aghju odiatu tuttu u mo travagliu chì aghju pigliatu sottu à u sole
duverebbe lascià à l'omu chì serà dopu à mè.
2:19 È chì sà s'ellu serà un omu sàviu o un stupidu? ancu ellu
avè guvernatu nantu à tuttu u mo travagliu induve aghju travagliatu, è induve aghju
mi dimustrai sàviu sottu à u sole. Questu hè ancu vanità.
2:20 Per quessa, aghju andatu per fà u mo core à disperarà di tuttu u travagliu
chì aghju pigliatu sottu à u sole.
2:21 Perchè ci hè un omu chì u travagliu hè in a saviezza, è in a cunniscenza, è in
equità; eppuru à un omu chì ùn hà micca travagliatu in questu, u lascerà
per a so parte. Questu hè ancu vanità è un gran male.
2:22 Per ciò chì l'omu hà da tuttu u so travagliu, è di a vexazione di u so core,
induve hà travagliatu sottu à u sole ?
2:23 Perchè tutti i so ghjorni sò dulore, è u so dulore di travagliu. iè, u so core
ùn piglia micca riposu di notte. Questu hè ancu vanità.
2:24 Ùn ci hè nunda di megliu per un omu, chè ch'ellu deve manghjà è beie.
è ch'ellu duveria fà a so ànima gode di bè in u so travagliu. Questu ancu io
vistu, chì era da a manu di Diu.
2:25 Per quale pò manghjà, o chì altru pò affruntà quì, più chè mè?
2:26 Perchè Diu dà à un omu chì hè bonu in a so vista a saviezza è a cunniscenza.
è gioia: ma à u peccatore dà travagli, à cullà è à ammuccià,
ch'ellu pò dà à quellu chì hè bonu davanti à Diu. Questu hè ancu vanità è
disgrazia di u spiritu.